Pie žurnālistikas lauciņa pa lielākai dalai pieskaitāma arī tāda lieta kā publicistiskā un dokumentālā literatūra. Kā jau nojaušams, šādas grāmatas ir ir stipri senākas nekā masu mediji mūsdienu izpratnē. Avīzes Latvijā iznāk no XIX gadsimta sākuma, kamēr dokumentālā literatūra Latvijas teritorijā notiekošo ļoti uzskatāmi attēlo jau kopš XIII gs.!

Jūsu uzmanībai, draugi, fragments no Viduslaiku dokumentālās literatūras parauga — Hermaņa fon Vartberges «Livonijas hronikas» (1378.). Jāatgādina, ka tolaik lielākā Livonijas daļa bija pakļauta Zobenbrāļu ordenim — militāram veidojumam, toties Piltenes apgabalu un krietnu tiesu Igaunijas kontrolēja dāņu karalis, bez tam pastāvēja vairākas bīskapijas (Tērbatas, Rīgas, Sāmsalas — Vīkas), bet Rīgā jau tolaik bez nekādas Ingūnas Sudrabas pārbaudēm saimniekoja Rīgas domnieki, piedodiet, rātskungi. Visi šie mazmājnieku valstiskie veidojumi bija de facto neatkarīgi, pie kam bieži naidojās savā starpā, tā kā nekas neparasts neskaitījās, piemēram, Rīgas un Tukuma uzrīkots savstarpējs neliels kariņš. Nu tā kā mūsdienās KNAB pret Vaškeviču un viņa draugiem.

Tā kā ordenis bija militāri spēcīgākais, tad Rīgas arhibīskapam nācās būt uz vienu roku ar rīdziniekiem (pašā Rīgā bija faktiska demokrātija un ievēlēta pašvaldība — rāte). Ik brīdi Rīgai uzglūnēja: a) zobenbrāļi, kas gribēja ekonomiski attīstīto pilsētu kā būtisku tranzīta mezglu pievienot savām teritorijām, b) kurši un zemgaļi, kuri ik pa laikam atkrita no kristietības un metās uzbrukumā Rīgai un ordenim; c) Polockas krievu sirotāji; d) lietuviešu armija, kas tolaik nikni apdraudēja kaimiņus. Tad nu jūsu uzmanībai fragments no Viduslaiku hronista darba — stāsts par to, kādas «melnās tehnoloģijas» rīdzinieki lika lietā, lai noturētos pretī konkurentu pārspēkiem!

«1323. gadā Rīgas pilsoņi it kā lietuvju karaļa [Ģedimina] vārdā visām piejūras pilsētām [Lībekai, Rostokai, Štrālzundei, Greifsvaldei, Ščecinai, arī Visbijai] un pāvestam Joannam XXII nosūtīja vēstules, ka karalis līdz ar visu [leišu] tautu gribot kristīties. Tādēļ pāvests uz Livoniju 1324. gadā sūtīja kādu bīskapu un abatu, kurus [ordeņa] brāļi līdz ar sūtņiem aizveda pie Ģedimina. Taču karalis atteica, ka viņš nekad nav domājis par ticību vai kristīšanos, bet, ja jau viņi gribot vest sarunas par mieru, tad viņš būšot apmierināts; pretējā gadījumā viņiem būtu jāskatās, kā tikt ārā no Lietuvas. Tādējādi karalis viņus piedabūja slēgt «mūžīgu mieru». Pēc tam, kad miers šādi bija noslēgts un apzīmogots, Ģedimins, būdams tagad drošs no livoniešu un prūšu uzbrukumiem, savāca karaspēku, ielauzās Vācijā, aplenca Brandenburgu un postīja visus kaimiņu apgabalus.»

Lasot tālāk šo un citas senās grāmatas, mēs redzam — no tās reizes tik tiešām latvieši un lietuvieši vairs nav karojuši savā starpā, bet cits citu atbalstījuši. Ar leišiem daudz karojis ordenis, bet tos jau nu nekādi nevar uzskatīt par latviešiem (turpretī Rīgā lielākā daļa pamatiedzīvotāju tolaik runāja latviski). Vēl pēc dažiem gadiem rīdzinieki pat slepeni vienojās ar Ģediminu, ka kopīgi sakaus Zobenbrāļu ordeni, taču ordeņa pretizlūkošana par to padzirdēja, tāpēc ordenis spēja veikt preventīvus pasākumus. Nebija nekāds brīnums, ka livoniešu iekšējos konfliktos pa reizei iejaucās pāvests, norādot, ka no šādiem kašķiem vienīgie ieguvēji ir krievi un leiši.

Salīzinot ar mūsu PR speciālistu mēģinājumiem ievirzīt tautas protestus sev labvēlīgā gultnē, jāatzīst, ka viņiem tomēr būtu ko pamācīties no saviem XIV gadsimta priekštečiem. Ordeņbrāļu apmuļķošana un sarīdīšana ar lietuviešiem, pie kam procesa gaitā pa vidu iejaucot Rostoku, Lībeku un pāvestu, tolaiku rīdziniekiem padevās veiksmīgāk nekā mūsdienu «polittehnologiem»! Bet ordeņa kapelāns Hermanis, pildot tolaiku LETAs arhīva funkciju, ir pildījis žurnālista funkcijas tik pamatīgi, ka viņa rakstītais nav zaudējis savu politiskā apskata asumu vēl simtiem gadus vēlāk.