Tie no mums, kam garšo asie pepperoni, zina — Spilva ražo tādus mazus, asus, zaļus pepperoni iekš trešdaļlitra burciņām. Maksā ap Ls 1,10 — Ls 1,20 vidēji (atkarībā no veikala).

Visu laiku šos Spilvas ražojumus varēja iegādāties RIMI. Tad pirms nepilna pusgada šis produkts no RIMI plauktiem pazuda. Jau nodomāju, ka acīmredzot garšas ziņā visai mērenajai Latvijas publikai asie pipariņi nav gājuši pie dūšas, taču pirms mēneša asie pepperoni atgriezušies RIMI! Tagad produkts pieejams mikroskopiskās mēģenes izmēra burciņās, kuru tilpums mazāks nekā sinepju burciņai. Iekšā iet tikai 50 grami pepperoni, toties maksā šis izsmiekls 52 santīmus. Ak jā, un uz šiltes rakstīts, ka šis produkts iet ar paša RIMI zīmi — «ražots pēc RIMI pasūtījuma», un tas arī viss. Tādā veidā RIMI panākuši, ka pircējiem, lai nopirktu to pašu produkta daudzumu, nākas iztērēt divarpus vai trīs reizes vairāk naudu. Šis nu ir gadījums, kad mārketinga vai ražošanas optimizācijas vietā tiek vienkārši brutāli uzkruķīta cena. Interesanti, vai tas notiek arī citos gadījumos, kad lētāks produkts tiek vienkārši izdzīts no veikala, lai vietā liktu pašu saorganizētu, divreiz dārgāku produktu? Ja šādas lietas notiek vēl, tad ražotāju ārdīšanās par tirgotāju patvaļu šķiet pamatota. Aizmirstiet par tirgus ekonomiku! Kāda jēga ražotājam ņemties un uzlabot kvalitāti, veidot savu preču zīmju atpazīstamību, ieguldīt mārketingā, ja veikals vienā jaukā dienā atsakās pieņemt tavu preci, tās vietā plauktā ieliekot maksimāli lēti ražotu, bet nenormāli dārgi maksājošu štruntu? Kāda dabiskā konkurence — veikals nemaz neņem pretī tavu lētāko un kvalitatīvāko preci! Protams, veikals nevar reizē tā izdarīties ar pilnīgi visiem produktiem, taču veikals var paaugstināt savu peļņu, šādi ekspluatējot no sākuma dažas, pēc tam arvien vairāk produktu grupas.