Papildus iepriekšējam bloga ierakstam — vēl viens burvīgs fragments no vissenākās rakstītās dokumentālās literatūras Latvijā, Hermaņa fon Vartberges «Livonijas Hronikas» (pabeigta 1378. gadā).

Tajā stāstīts par Ventspils mēru un to, kā šis amats jau kopš pilsētas dibināšanas, tā vien šķiet, ir bijis visīstākais nepatikšanu magnēts. Lūk, ko ziņo senlaiku reportieris — ordeņbrālis:

«Tajā pašā [1313.] gadā daži pirāti, Rīgas pilsētas pilsoņi, izlaupīja un nodedzināja Kilekundes draudzi Sāmsalā, bet atpakaļceļā viņi iekļuva vētrā, kas viņus izmeta krastā iepretim Dundagai.

Ventspils komturs Everhards de Monheims viņus apcietināja un [lai sagūstītie nevarētu aizbēgt] viņiem izmežģīja pēdas, bet vēlāk [pēc apstākļu noskaidrošanas] pakāra viņus pie kokiem [par laupīšanu, slepkavošanu un pirātismu].

Turpretī rīdzinieki ar sava arhibīskapa no «mazo brāļu» [franciskāņu] ordeņa — Frederika kunga starpniecību cēla prasību pret Livonijas ordeni Romas pāvesta kūrijā, tādēļ pāvests [Klements V] komturu atsauca uz kūriju.

Rīgas arhibīskaps oficiālajā sēdē viņu apsūdzēja šādiem vārdiem: «Visusvētais tēvs, šeit ir tas komturs, kurš manus pilsoņus rīdziniekus bez nekāda iemesla pakar!»

Uz to Ventspils komturs atbildēja: «Vissvētais tēvs, nu nav gan tā; tie ir meli. Es tos dažus pirātus, kuri bija izlaupījuši kādu igauņu draudzi, sauktu par Kilekundi, noķēru un notiesāju ar pakāršanu — un tiklab pēc igauņu, kā jūsu pašu likumiem! Viņi to bija pelnījuši!»

Tad pāvests Klements lietu izbeidza, pieteica arhibīskapam par šo lietu klusēt mūžīgi un sacīja Everhardam: «Ak, kaut arī pie mums būtu tādi paši tiesneši!»

Vēlāk brālis Everhards de Monheims kļuva par visa Livonijas ordeņa mestru.»