Tiesa pasludinājusi saīsināto verdiktu: par literāra darbiņa ar nosaukumu «Tenkas» publicēšanu literārajā žurnālā «Karogs» un «Delfos» no autora Riharda Bargā, žurnāla un portāla piedzīti 10 tūkstoši — no autora divītis, no medijiem pa 4. Maksāt negrib neviens. :))

Prasību bija cēlusi dzejniece Agita Draguna, kuru kopā ar vēl vienu gados pajaunu autoru Ronaldu Briedi izsmējis Bargais, kurš pazīstams kā pašpasludināts latviešu literatūras l'enfant terrible. Viņš savus kolēģus bija izsmējis fantāziju un ironijas inspirētā stāstiņā ar nosaukumu «Tenkas». Protams, «Tenkās» bija izsmieti arī citi autori, ne tikai Draguna un Briedis, taču citiem Bargais nebija piedēvējis «pamošanos no rīta kāškrusta formā». Draguna jutās apvainota: viņai ir divi bērni, tāpēc cēla prasību pret Bargo, Karogu un Delfiem. Ronalds tiesā bijis liecinieks.

Visu pušu argumenti, taisnošanās, apsvērumi utt. rodami vienā no nesenajiem Dienas numuriem, tāpat Diena sola ielikt pilno spriedumu, kad tiesa tādu uzrakstīs. Varētu paironizēt par to, ka pirmoreiz praksē ir notaksēta tenku cena, bet — manuprāt — sāls slēpjas mazliet citā aspektā.

http://www.diena.lv/lat/izklaide/kd/tenkas-tiesa
http://www.diena.lv/lat/izklaide/literatura/gramatu_zinas/tenkas-tiesa-2009-03-28-1

Visa šī «Tenku» būšana lieliski ilustrē latviešu literatūras skumjo problēmu, kas saucas «iekļūšana lejupejošajā spirālē». Kopš 1992. gada oriģinālliteratūras tirāžas ir kritušās: vēl 2005. gadā vidējā grāmatas pirmā tirāža bija 2000 eksemplāri, tagad — jau zem 1300. Tātad viena eksemplāra cena sadārdzinās, kas nozīmē — to nopērk arvien mazāks pircēju skaits. Likumsakarīgi, mazāka peļņa no vienas grāmatas nozīmē, ka autori var ieguldīt mazāk laiku un resursus nākamās rakstīšanā, un ar katru nākamo biznesa ciklu pēdējo 15 gadu laikā lejupejošās spirāles raksturs ir kļuvis arvien izteiktāks. Tāpat kā normālam rokmūzikas albumam vajag vidēji četrus gadus sarakstīšanai, ierakstīšanai, samiksēšanai un nomāsterēšanai (ja neskaita industriālā roka un metāla paveidus, indie pop, folkmetālu un citus žanrus, kuros cikls mēdz būt īsāks), arī kārtīgai grāmatai no kārtīga Rietumu autora produkta ražošanas cikls bieži vien mēdz būt līdzīgs. Pie mums neviens nevar atļauties rakstīt tik ilgi.

Ja nozarē neturas nauda, tad tikpat kā nav iespējams piesaistīt perspektīvus kadrus nozarei. Lielākā daļa no profesionālajiem autoriem veģetē uz Kultūrkapitāla stipendijām. Latviešu literatūra ir galēji feminizējusies — lielākā daļa autoru ir sievietes, lasītājiem pietrūkst tipiski vīrišķīga literatūra, jo pat nedaudzie vīriešu izcelsmes autori nereti pieturas sievišķīgi histēriskajam (Gundega Repše, Laima Muktupāvela) diskursam — jāmin nesen aizsaulē aizgājušais krimiķu rakstinieks Egils Lukjanskis. (Nepārprotiet: šāds diskurss ir kā tāds ir nepieciešams, tikai nav labi, ja tas kādas nācijas vārda mākslā prevalē divdesmit gadus un ir bezmaz vienīgais kritiķu atzītais.) No jaunajiem (pēcpadomju perioda) latviešu izcelsmes rakstniekiem pasaulē pazīstamākais ir Deivids Bezmozgis, un arī tikai tāpēc, ka viņš nepilnu 10 gadu vecumā kopā ar vecākiem emigrējis uz Kanādu.

Šeit acīmredzami arī jānošķir profesionālo literātu veikums no «amatieriem» — visiem tiem daudzajiem autoriem, kuriem pamatdarbs ir cits un kuri reizēm uzraksta kaut ko vairāk savam priekam, nevis kā profesionāli domātu literatūru. Un kas iznāk? Tieši šāda literatūra dzīvojas pārdošanas topu augšgalā, kur nepārspētas ir Grūtupa grāmatas! Jā, viņš spēj pārdot 10 tūkstošus eksemplāru par 10 latiem gabalā. Tāpēc, ka viņš negrozās rakstnieku apritē un raksta pa savam, un neraksta fikciju, bet reālus notikumus. Līdzīgi arī Lato Lapsas literāri absolūti bezvērtīgie projektiņi tautā iet uz urrā, jo sabiedriski aktuālu (pseido?)dokumentālo literatūru bez viņa reti kurš raksta. Nākamais sacerējums, jau kārtējais, būšot kopā ar Irēnu Zanderi — par VVF :)

Uz šī vispārējā fona tieši Bargā «Tenkas» latviešu literatūras seklumu un trulumu ir atklājušas kā reti kurš cits kultūras fenomens. «Dzejnieki dzejo par dzejošanu,» ironizēja kāds igauņu autors — laikam (:)kivisildniks, Contra vai FS. Ja pēdējo gadu skandalozākais projekts, ar kuru sabiedrības acīs ir atzīmējusies profesionālā latviešu literatūra, ir — sadomātas pseidotenkas par… rakstniekiem pašiem, tad kas gan tur ko brīnīties, ka tāda literatūra nevienam lasītājam nav vajadzīga? Nu kurš no mums zina, kas tā Draguna ir, kas tas Briedis ir, kas, ellē, vispār ir Bargais un kāda velna pēc neatbilst patiesībai tas, ka šie nepamožas kopā, pārkrituši viens otram šķībā kāškrustā?

Manuprāt, latviešu literatūra darītu pareizi, ja šo tiesas uzlikto 10 tūkstošu latu sodu uztvertu nevis kā naudas piedziņu no autora un medijiem, bet kā robežstabiņu: «Šitā tālāk vairs nedrīkst!» Pietiek spēlēties pa savu literāro smilšu kasti! Jāapzinās, ka potenciālo lasītāju acīs latviešu literatūra ir diezgan drūmi degradējusies, un vainojami pie tā ir tikai un vienīgi paši autori. Ja rakstnieki uz savu darbu palūkotos kā uz biznesu, tad viņi redzētu: ja kādu produktu auditorija nepērk, tad vainīgs nav valsts atbalsta trūkums, paaugstinātās PVN likmes vai auditorijas pirkt(ne)spēja. Nē, pie draņķīgiem produktiem, kā mēs visi zinām, vienmēr ir vainojams tikai un vienīgi pats produkta izstrādātājs.

Tiem, kas domā, ka šī bloga autors tikai gānās un pats neko nav mēģinājis darīt lietas labā — lūk, ievērtējiet šo: http://notikumi.delfi.lv/news/book/article.php?id=22806675
Un dariet man zināmu, kā patika — ja jums ir kas sakāms! ;)