Portālā Politika.lv ielikts (pārmaiņas pēc) interesants rakstelis, kurā apskatīta Zviedrijā svaigi notikusi lieta: viens no slavenākajiem un ilggadīgākajiem zviedru žurnālistiem Jāns Gijū kaut kad jaunībā, kad šim bija 22 gadi, sācis tikties ar krievu VDK rezidentūru un piekritis nopludināt ziņas apmaiņā pret dažiem simtiem kronu un krievu vodku. Šīs sadarbības redzamākais rezultāts — tika atmaskots un likvidēts nelikumīgs (vārda tiešā nozīmē nelikumīgs, jo to nereglamentēja neviens normatīvais akts) zviedru specdienests, kurš nodarbojās arī ar spiegošanu amerikāņu labā, par to saņemot CIA naudu. (Jāatgādina — Zviedrija jau vairāk nekā 100 gadus ir neitrāla valsts, un tai ar ASV ir tikpat maza draudzība kā ar krieviem.)

Šobrīd Zviedrijā dēļ «pēkšņi atslepenotiem» zviedru pretizlūkošanas klasificētajiem dokumentiem nu jau sirmais žurnālists un daudzu populāru grāmatu autors, kurš tieši pirms mēneša pabeidzis savu autobiogrāfiju, tiek uzlūkots apmēram kā valsts nodevējs. Tad kāpēc šī situācija ir tik pretrunīga, ka pat latvieši no tās var kaut ko mācīties? 

Sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados Zviedrija jau bija labklājības zeme — virspusēji. Valsts iekārta pretdabiski kontrolēja medijus, un demokrātija bija tikai vārds. Piemēram, līdz pat deviņdesmitajiem valstī nebija neviena (!!!) komerctelevīzija — bija tikai valsts TV, kamēr TV3 Viasat neizmainīja šo situāciju, raidot no Anglijas caur satelītu. Valsts TV attiecīgi tika dotēta, un TV reklāmas tirgus neeksistēja kā tāds. Vēl vairāk, pēc slepena «sadarbības līguma» noslēgšanas zviedru nacionālās ziņu aģentūras TT informāciju cenzēja specdienesti, un tā līdz avīzēm valsts cenzūrai nevēlamais nenonāca, ja vien to paši neuzraka avīžu žurnālisti. Šeit skaidri var saskatīt zviedru sabiedrības iezīmi — slavenos gadījumus, kad par nevietā atstātu vāģi vai kosmētiku, kas kļūdaini nopirkta no ministrijas (nevis privātās) debetkartes, ministri pazaudē amatus. Ja mediji tiek kontrolēti tādā līmenī, kā tas bija Zviedrijā, tad nav brīnums, ka nopietnākas lietas līdz medijiem nemaz nenonāk, par kurām pēc tam cepties. 

Šādos neredzamās kontroles apstākļos Jāns Gijū izdarīja milzīgu pakalpojumu savai valstij un tautai, pieņemdams informāciju no VDK. (Paņemot arī naudu un šnabi, viņš krieviem jauca galvu, liekot domāt, ka viņa motivācija ir pirmkārt materiālas dabas. Tīši vai netīši, bet tādu iespaidu viņam izdevās radīt.) Ja jau pašu raidošie mediji un informācijas plūsma nacionālajā ziņu aģentūrā ir zem valdības kontroles, tad arī krievu specdienests var kļūt par ļoti labu informācijas avotu — ņemot vērā, ka Zviedrijai ar PSRS neskaitījās pat «aukstais karš» un abas valstis bija neitrālas viena pret otru. Zviedru žurnālistam nebija nekāds formāls iemesls uzskatīt VDK aģentu par «ienaidnieku» valsts pārstāvi! 

Tāpēc draudzēties ar VDK, lai iegūtu ziņas par pašu valstī operējošu slepenu  un absolūti pretlikumīgu specdienestu atzaru, kas pilda amerikāņu pasūtījumus, nozīmē veikt žurnālista profesionālos pienākumus un vienlaikus izdarīt pakalpojumu savai valstij, palīdzot atmaskot pašu valdības smirdīgos gājienus. Līdzīgi arī Polijā un Lietuvā prese mūsdienās ir veikusi savas pilsoniskās funkcijas, pētot iespējamos CIA nelikumīgos cietumus, kuros bez tiesas sprieduma un pat bez iespējas stāties likumīgas tiesas priekšā gadiem ilgi tiek turēti un spīdzināti Vidējo Austrumu cilvēki, par kuriem tiek uzskatīts, ka viņiem varētu būt kaut kāds sakars ar islāma fundamentālistiem. 

Raksts: http://www.politika.lv/temas/mediju_kritika/likis_zurnalista_garderobe/