Maizīša lieta sāk izskatīties pēc Brežņeva bērēm…
Publicēts 17. aprīlī, 2010.
Veci vīri stāstīja, ka Brežņeva laikos visi bija tā pieraduši pie visuresošajiem padomju ģenseka attēliem, saukļiem un uzrunām, ka tad, kad Brežņevs nomiris, pat latvieši — kas nekad nav mīlējuši nevienu padomju valsts līderi un uzskatījuši, ka vispār bez tādiem iztikt būtu labāk — pat viens otrs mūsu tautietis nākamajās dienās neizpratnē vaicājis: «Jā, kas nu notiks tālāk, kad mūsu vadonis vairs nav starp mums? Kas notiks ar valsti?»

Apmēram tāpat izskatās šobrīd, kad Maizītis ir kritis no ģenerālprokurora krēsla. Šķiet, ka tiesiskumam, demokrātijai un valstiskumam ir pazudis pēdējais balsts un garants, jo šāda viedokļa atbalstītāji savu uzskatu pauž gana skaļi. Tieši tāpēc šajā vietā atļaušos palūkoties uz Maizīša darbu ģenerālprokurora amatā no šauri specifiskā profesionālā skatpunkta. Atgādināsim Prokuratūras likuma 2. panta (Prokuratūras funkcijas) 6. daļu: «Prokuratūra likumā noteiktajā kārtībā aizsargā personu un valsts tiesības un likumīgās intereses». Tad nu palūkosim, kā Maizītim gājis ar žurnālistu likumīgo interešu aizsardzību valstiskā kontekstā!

Pirmkārt, informācijas (ne)izsniegšana. Pēdējo četru gadu laikā man gadījies rakstīt uz prokuratūru kopumā padsmit iesniegumus, no kuriem vismaz četri tikuši pārsūdzēti līdz pašam Maizītim. Visos gadījumos tika pieprasīta informācija, kura ir publiska saskaņā ar Informācijas atklātības likumu, nav slēpjama saskaņā ar Operatīvās darbības likumu un ir izpaužama pēc Kriminālprocesa likuma. Rezultāts? Vienmēr saņēmu atrakstīšanos uz pāris lapām, izņemot vienu reizi, kad saņēmu vienu vienīgu dokumentu. Citiem žurnālistiem ir bijis līdzīgi: kad Maizītis tika aicināts uzstāties ar intervijām, komentāriem un izteikumiem, ģenerālprokurors nekad nepalaida garām iespēju izteikt aizplīvurotus mājienus par «nozīmīgām izmeklēšanām», taču, kad tika pieprasīti konkrēti materiāli un dokumenti (neklasificēti, protams), tad kaut ko saņemt izdevās vien retu reizi — un tad arī nekad visu, kas pēc likuma pienācās.

Otrkārt, procesu (ne)ierosināšana pēc presē publicētiem faktiem. Arī šeit dažos gadījumos prokuratūra rīkojās operatīvi un slavējami, pēc žurnālistu publiskotas informācijas uzreiz uzsākot izmeklēšanu, bet citos gadījumos — tieši pretēji. Domāju, ka nav jāatgādina: tiesiskā valstī nekāda šķirošana nenotiek — ne pēc kādiem kritērijiem! Treškārt, preses tiesību aizstāvība. Nav noslēpums, ka Latvijā joprojām ir spēkā dažas dīvainas Krimināllikuma un Kriminālprocesa likuma normas, kas paredz tā saukto «privāto apsūdzību», tajā skaitā par neslavas celšanu medijos. Šīs likuma normas ir šķības un greizas, jo paredz šādu kārtību: kāds cilvēks, kas iedomājies — viņam medijos tiek celta neslava, iesniedz tiesā privāto apsūdzību, un tiesa pat nedrīkst šo prasību nepieņemt! No tā brīža žurnālists automātiski tiek padarīts par aizdomās turamo un apsūdzēto, un tāds paliek vidēji četrus līdz desmit gadus, kamēr lieta tiek iztiesāta visās instancēs.

Prāvas, kas tiek rosinātas pēc attiecīgā panta, ir viena par otru bezjēdzīgākas. Žurnālistu Savienības līderi Dr. Juri Paideru pamanījās apsūdzēt kāda dāmīte Ieva Zvejsalniece no Jaunā Laika, kura, vispār nebūdama pieminēta rakstā par Jaunā Laika koruptīvajām būšanām ar Rēzeknes gaļas kombināta kukuļu burtnīciņām, tomēr iedomājās, ka viņai tiek celta neslava. Ventas Balss redaktore Gundega Mertena, kā šajā blogā jau tika ziņots, attaisnota pēc tam, kad tika apsūdzēta (un viņai draudēja gads cietumā!) par… nekomerciāla satura reklāmas publicēšanu. Tatjanu Fastu apsūdzēja Tovancevu klana pārstāvji, Gunta Sloga tagad spiesta aizstāvēties pret Eiroparlamenta miljonāru Aleksandru Mirski, jo viņš tika kādā publikācijā salīdzināts ar folkloras tēlu Minhauzenu. Līdz šim NEVIENA no tādām prāvām nav beigusies ar notiesājošu spriedumu žurnālistam — t.i., žurnālistiem vienmēr beigās izrādījusies taisnība, bet ko dara prokuratūra? Vai kaut vienu reizi pēc kārtējā žurnālista attaisnošanas dažādiem tiesāties kāriem Šaraškiniem par biedinājumu prokurori būtu iegriezuši apsūdzību pēc 290. panta (Personas saukšana pie kriminālatbildības, zinot, ka tā nav vainīga)? Nekad, nevienu reizi nevienu pašu blēdi ģenerālprokuratūra nav mēģinājusi saukt pie kriminālatbildības par apzināti nepatiesas privātās apsūdzības uzrādīšanu — šāds iznākums krietni vien atvēsinātu visus privātsūdzību iesniedzējus. Nekā.

Tāpēc, raugoties no žurnālistu profesijas pozīcijām, nevar saskatīt tādus panākumus, par kuriem Maizītis būtu pelnījis trešo termiņu. Vai viņa panākumi dažos virzienos atsver mediju tiesību un Informācijas atklātības likuma pārkāpšanu? Ja jums ir savi piemēri no Maizīša darba prakses, rakstiet iekšā komentāros! (Ar to es domāju drīzāk jūsu personisko pieredzi saskarsmē ar prokuratūru, nevis virspusējas frāzes par «skaļām lietām».)

Šobrīd jautājums drīzāk ir — kurš uzskatāms par nākamo labāko ģenerālprokurora kandidātu. Pašlaik daudzi viedokļu paudēji uzskata, ka Maizīša nepārvēlēšana ir tiešs drauds demokrātijai, tiesiskumam u.c.; jau drīz mēs ieraudzīsim un sapratīsim, ka mūsu valstij un tiesiskumam tajā ir viens cits patiess apdraudējums. Tas, ka mums it kā esot tikai viens kandidāts uz ģenerālprokurora amatu un ka mēs izliekamies, ka mums nav citi formālajiem kritērijiem atbilstoši kandidāti (kaut gan patiesībā tādu ir vairāk nekā 100!) — šādā Brežņeviskam «personības kultam» raksturīgā uzskatā, ka valstij gals būšot klāt, ja nav ievēlēts konkrētais kandidāts (un ka par tautas ienaidnieku uzskatāms ikviens, kas ieminēsies par citiem kandidātiem), manuprāt, slēpjas lielāki draudi demokrātijai nekā tas, ka viens ārkārtīgi pretrunīgs kandidāts tika nepārvēlēts… Pie kam nepārvēlēts likumam un Satversmei pilnīgi atbilstošā ceļā!


Komentāri (1)
alberts: Maizitis visam pari,nu tik būs,nu tik būs.Lembergam pat viņš patīk.
19/04/2010 15:39
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tava mājas lapa:
Ievadi šī portāla nosaukumu: