Šogad ir notikušas daudzas lieliskas kampaņas, par kurām atzinību būtu pelnījuši aiz tām stāvošie aizrautīgie, pieredzējušie speciālisti. Gada sākums iezīmējās ar joprojām augšupejošām ekonomikas tendencēm, bankas karoja par kreditēšanas tirgu, nekustamais īpašums joprojām gāja, kā saka, «uz urrā». Gada vidū ba Kurš šogad veicis visefektīvāko PR kampaņu? Kā jums, draugi, liekas? aizmirst arī vienmēr aktuālās sociālās kampaņas. Kam jūs — uz šāda vispārējā tirgus fona — dotu PR gada balvu?

Mana atbilde varbūt būs nekonvecionāla un drusku dīvaina, bet es atzinību par šogad efektīvāko kampaņu nedotu vis Swedbankas rebrendingam vai kādam Hill&Knowlton projektam, ne arī bibliotēku internetizācijas megakampaņai (kam PR un reklāmai tika atvēlēts miljons latu!) vai kādai citai tamlīdzīgai aktivitātei. Manuprāt, balvu PR nozarē šogad ir pelnījis Aivars Lembergs.

Lai arī par viņu mēs esam pieraduši domāt kā pēdējo divdesmit gadu veiksmīgāko pilsētas mēru (un politiķi vispār) un vienlaikus — tautā vislielāko autoritāti un reizē nosodījumu iemantojušu personību, domāju, ka pat daudziem sabiedrisko attiecību nozarē praktizējošiem cilvēkiem ir interesanti pasekot līdzi, kā Lembergs, pat atrazdamies arestā, spēja uzturēt pilnvērtīgu dialogu ar sabiedrību un vienpersoniski realizēt izvērstu krīzes komunikāciju.

Īsumā atgādināšu apstākļus. 2007. gada 13. martā ģenerālprokurors Jānis Maizītis sodīja prokuroru Andi Mežsargu par desmit gadus (!) ilgu nepārtrauktu atrašanos nelikumīgā ietekmējamā stāvoklī un sistemātiskiem prokuroru Ētikas kodeksa pārkāpumiem. Mežsargs, ticis cauri ar disciplināro rājienu, nākamajā dienā atvilka uz prokuratūru kādu vecu dzērāju un azartspēļu zāļu cienītāju Jāzepu Meikšānu, kurš kādreiz bija strādājis milicijā un pēc aiziešanas pensijā sargājis naftas vadu no zagļiem. Vecais sniedza svaigi izfantazētas «liecības», ka Aivara Lemberga uzdevumā nesis kukuli kādam Drošības policijas apakšpulkvedim, kuram bijuši jāizspiego Lemberga «oponenti» operatīvās lietas KURMIS ietvaros. Uz šāda pamata jau nākamajā dienā Lembergu arestēja.

Apakšpulkvedis tika tiesāts, un tiesa šī gada februārī nosprieda — visas Meikšāna liecības ir, atvainojiet, slima suņa murgi. Izrādījās — dienā, kad apakšpulkvedim bija jāsaņem kukulis no Meikšāna, specdienesta darbinieks patiesībā bija atradies ASV, kur piedalījās pretterorisma mācībās. Bez tam Meikšāns, izrādījās, vispār nepazina Lembergu, tātad nevarēja saņemt instrukcijas vai maksājamo kukuli. Tiesa nosprieda, ka vecais visu stāstu izfantazējis.

«Diena» drusku nogulēja kārtējo iespēju apriet Lembergu un publicēja vāka materiālu tikai dienā, kad tiesa jau pasludināja saīsināto spriedumu. Protams, ka «informācija», kas ietverta «Dienas» rakstā (kā jau gandrīz visi šajā laikrakstā publicētie materiāli par Ventspils tranzītniekiem), bija no viena gala līdz otram izdomāta, jo šajā gadījumā netieši izrietēja no Meikšāna fantāzijām. Tolaik Lembergs skaitījās mājas arestā, tātad no mājas iziet nevarēja — bet avīzes pa pastu viņam pienāca gan. Astoņos no rīta ieraudzījis «Dienā» zilus brīnumus (tiesa spriedumu bija paredzējusi sākt lasīt desmitos), Lembergs uzreiz sacēla traci no nekā. Zibenīgi sameistarojis kārtējo sūdzību par cilvēktiesību pārkāpumiem, viņš lika vienam no saviem advokātiem pasūdzēties medijiem, ka mājas arestā viņam noteikti tādi ierobežojumi, ka viņš nevarot ne ienest no šķūņa malku, ne atnest no veikala kaut ko ēdamu.

Steigšus tika atrasts kādas nelielas cilvēktiesību aktīvistu biedrības pārstāvis (kuriozā kārtā — uzvārdā Embergs). Speciālists dabūja procesa virzītāja (tātad prokurora Mežsarga) atļauju apmeklēt Puzes «Vecupes», un bija spiests konstatēt — tiešām, Lembergs bez ģenerālprokurora atļaujas nedrīkst nest no šķūņa malku, bet no ēdamā viņam palikuši tikai trīs kartupeļi un pāris burkāni.

It kā ar to nepietiktu, Lembergs piedraudēja — ja šie pārkāpumi pret viņa pamattiesībām turpināsies, viņš uzsākšot badastreiku! Pareizāk sakot, cita iespēja jau viņam neatlika — šā vai tā, bet pret vakaru visi mediji to vien ziņoja kā par Lemberga trim kartupeļiem. Lembergam ar savu ex-promptu gājienu jau tajā pašā dienā izdevās notušēt «Dienas» sarakstītos murgus, turklāt tik lielā mērā, ka Trīs Kartupeļu Jautājums gandrīz pilnībā aizēnoja to faktu, ka tiesa atzina apsūdzību pret apakšpulkvedi un līdz ar to visu spiegošanas stāstu par nepamatotu. Apakšpulkvedis par to priecājas vēl šodien, jo viņam, kā jau specdienesta darbiniekam, jebkāda publicitāte riebjas. Drīz arī apgabaltiesa un Augstākā tiesa apstiprināja šādu lietas iznākumu, un procesa virzītāji nevarēja vairs melot, ka Lembergs pasūtījis izspiegot savus «oponentus», un tiesa atcēla arestu. Lembergs turpmāk varēja satikties ar cilvēkiem un brīvi pārvietoties Latvijā.

Tas ir tikai viens piemērs. Taču daudzas reizes Lembergs ļoti veiksmīgi izsitis PR trumpjus no savu «oponentu» rokām. Tā kādu reizi, kad pāris mediji atkal bija uzsākuši kaut kādu publiskā spiediena akciju, publicēdami kārtējās fantāzijas, Lembergs — šis tautas ienaidnieks un oligarhiskais asinssūcējs — ieradās slimnīcā, ģērbies drausmīgā «humpalu» džemperī, ar skalu grozu rokā, fiksatoru ap kaklu un saritinātu deķīti padusē. Šīs bildes apceļoja daudzus medijus. Citu reizi viņš tika nobildēts, Ventspils tirgū pērkam zivis pašam un kaķim.

Tāpat, domāju, ikviens politiķis var apskaust Aivara Lemberga spējas noturēt sabiedrības uzmanību. Regulāras intervijas, preses konferences ik pa diviem mēnešiem, parādīšanās visos iespējamajos medijos (ieskatot tādus kā žurnāls «Māja») — laikam Lembergs spēj nojaust to robežu, līdz kurai vērts eksponēties medijos un pēc kuras pārkāpšanas mediju zvaigzne visiem jau sāk apnikt. Šādi Lembergs spējis neitralizēt tos publiskos samazgu spaiņus, kuri viņam tika uzlieti aresta laikā.

Lemberga preses konferences nelīdzinās citām presenēm, kurās speciālistu notrenēti uzņēmumu vadītāji vai mūždien kašķīgi politikāņi atkārto iestudētas frāzes. Lembergam ir otrādi. Nolasīt iepriekšsagatavotus paziņojumus — tā nav viņa stiprā puse. Pa īstam Lembergs atraisās tikai diskusiju un jautājumu laikā. Tad jāsmejas ir visiem — pat tiem žurnālistiem, kam Lemberga darbības nepatīk. «Tā kā — ja kritizēsiet banku sistēmu un lata stabilitāti, jūs paņems ciet par baumu izplatīšanu! Kurš grib būt cietumā uz 48 stundām? Varu pateikt — nekas traģisks!»

Tāpēc kā šī gada veiksmīgāko PR darboni un kampaņas autoru es nominētu Aivaru Lembergu. Protams, viņam Rīgā sēž sekretāre, kas pieraksta paziņojumus un izsūta, tāpat kaut kādus sīkumus kādreiz palīdz sakārtot Ventspils Attīstības Aģentūra, taču pamatā Lembergs visu izdomā un saplāno pats, kā arī, kā jau redzējām, prot stundas laikā burtiski no nekā (nu labi — OK, no trim kartupeļiem) iztaisīt zibenskampaņu pa visu valsti — pat sēdēdams arestā!