Jaukais resurss Cracked.com ir sagatavojis rakstiņu par tēmu «T he 5 ballsiest undercover journalists» (zīmīgi, ka divos gadījumos stāstīts par sievietēm — žurnālistēm). Ar nepacietību gaidām Aleksandras Jolkinas grāmatu «Piesmietā misis Eiropa» — vai tikai saraksts nebūs jāpapildina?

Tikmēr uzkrītoša ir komentētāju reakcija pret žurnālisti, kas vairāk nekā gadu pētījusi fiktīvo laulību sērgu, šajā laikā ne reizi vien pakļaujot sevi personīgam riskam. Paldies Eiropas Žurnālisma Fondam par finansiālu atbalstu! Tikmēr anonīmie ķengātāji internetā domā, ka viņiem ir tiesības izteikties par autori.

Ir vesela cilvēku suga, kas: (1) avīzes nepasūta; (2) žurnālus nepērk; (3) grāmatas nelasa; (4) un, ja vispār kādreiz ir redzējuši kādu dokumentālo filmu, tad tās velk no torrentiem. Respektīvi, šādas personas nekādā veidā, pat ne ar vienu santīmu, nav atbalstījušas žurnālista darbu, pērkot no viņa produktu tādā vai citādā formā. Toties šādi subjekti ņemas nomelnot žurnālistu, ja ir ierauga žurnālista darba pārstāstu kādā portālā.

Kādas tiesības tam patērētājam, kurš nevīžo 50 santīmus atstāt avīžu būdā, nomelnot žurnālistus, kuri par nelielu algu veic valstiski svarīgu darbu? Iedomāsimies: cilvēks lamās no panckām ārā krāsu ražotājus, kaut gan pats jau trīs krāsu pircis nav un nav neko remontējis vai taisījis? Cilvēks pieprasītu no darbavietas kompensāciju par to, ka ar darbā nozagtu cirvi mājās aiz nemākulības iecirtis sev kājā? Lamātu Air France par bagāžas nozaudēšanu, kaut gan vispār nekad nav lidojis? Pats dzērumā ielecis Daugavā un pēc tam vainotu, teiksim, Šleseru, ka tas viņu nav aiz krāgas izvilcis ārā? Sūdzētos VDI par sliktiem darba apstākļiem SIA «Tūtiņdreijas», kaut gan tur nekad nav strādājis?

Šādus cilvēkus mēs droši vien sauktu par pajoliņiem, piedzērušiem vai — sliktākajā gadījumā — garīgiem slimniekiem. Lūk, manā uztverē cilvēki, kas nepērk grāmatu, bet nolād tās autoru; neabonē presi, bet pieprasa no «žurnaļugām», lai viņu vietā sakārto valsti; nepērk filmas biļeti vai DVD, bet kritizē režisoru, ir tādi paši dīvainīši. Viņi, vispār nemaksādami par darbu vai produktu, uzreiz grib, lai žurnālists strādātu viņu labā, pie kam atklātos faktus pirms publicēšanas pieslīpētu pēc pajoliņa ģīmja un līdzības. Turklāt žurnālistam vēlams būt nevis personībai, bet tādai pašai bezpersoniskai viduvējībai vai niecībai, kāds ir pats pajoliņš (vai vidusmēra «Vienotības» deputāts, kādu vēlētājs ir ievēlējis pēc sava ģīmja un līdzības).

Publikācija resursā Cracked.com