Kas apdraud mediju brīvību Latvijā vēlēšanu gadā?
Publicēts 3. jūnijā, 2010.
Pēdējo divu nedēļu laikā notikuši vairāki uzbrukumi vārda un preses brīvībai Latvijā. Par laimi, šie uzbrukumi ir bijuši nekoordinēti un nesaskaņoti, tāpēc patlaban nekāds kaitējums nav nodarīts. Pagaidām.

Bet kas tad ir tie spēki, kas ir ieinteresēti graut Latvijas mediju redakcionālo patstāvību tieši vēlēšanu gadā? Protams, politiķi! — tāda būtu acīmredzamākā versija. Bet šoreiz tā ir… nepareizā atbilde!

Aplūkosim vairākus pēdējo nedēļu piemērus.

1) Parādās aicinājumi veidot «mediju padomi», kas pievērsīšoties žurnālistu ētikas jautājumiem, bet kurā neviens reāli praktizējošs žurnālists nebūšot. Padomes veidošana būs neskaidra, funkcijas — antidemokrātiskas (kaut kāda padome vētīs, ko privāti mediji drīkst rakstīt un ko ne!), mērķi — labākajā gadījumā definēti ar smukām frāzēm. (Izvērstāku skatījumu par to, kāpēc šāda jezuītiska padome ir bīstama un apdraud vārda brīvību, lasiet iepriekšējā bloga ierakstā.) Par šādas padomes izveidi izsakās atsevišķas žurnālistikas programmu pasniedzējas.

2) Mediju pētnieks Dr. Sergejs Kruks publiski diskutē par dažām nevēlamām latviešu īpašībām, tajā skaitā vēlmi «iekonservēt» mūsu pagātnes mantojumu un nemodernizēt to (tas ir, palikt pie Brīvdabas muzeja kā pagātnes simbola, nevis — piemēram — novērtēt Skyforger paveikto). To izdzirdot, kāds cits profesors uzraksta «kļauzu» Drošības policijai, aicinot ierosināt kriminālprocesu! Par laimi Dr. Krukam, vismaz tajā policijā muļķi nestrādā, un iesniegums tika nosūtīts «pēc piekritības» — uz papīrgrozu. Bet gadījums pats par sevi izvērties zīmīgs.

3) Dienā parādās filoloģes Dr. Vinetas Poriņas raksts par latviešu valodas lietojumu pirms 20 gadiem un tagad. Ļoti interesants pētījums, taču vēl interesantāks ir šāds secinājums: «Lai sekmētu sabiedrības drošību un stabilitāti, vajadzētu izvērtēt plašsaziņas līdzekļu, kas raksta un raida krievu valodā, atbilstību LR Satversmei, Valsts valodas likumam, Radio un TV likumam un citiem likumdošanas dokumentiem, kuros ir runāts arī par lojalitāti un valstiskajām vērtībām.»

Te nu jāatgādina: krievvalodīgais medijs tomēr arī ir medijs, un arī tajā cilvēki drīkst diskutēt, paužot savus uzskatus. Pat ja kādam tie nepatīk.

Lieta tāda, ka lojalitāti nepierāda ar runām. To pierāda ar darbiem. Krievu vecītis — kara veterāns, pat ja sapulcējas ar cīņubiedriem pie pieminekļa un dzied karalaika dziesmas, ir lojālāks latviešu valstij par dažiem labiem bāleliņiem, kuri gan runā par Latvijas interesēm, bet tajā pašā laikā nemaksā nodokļus vai dod naudu Ceļu policijai. Tāpat arī mediji, diskutējot par Latvijas valsts nebūšanām (tajā skaitā arī par krievvalodīgo jautājumiem), pilda valstisku funkciju, pat ja pauž kādam neērtus uzskatus.

Pēc šiem piemēriem redzams, ka situācija ir diezgan paradoksāla: vārda brīvību vēlēšanu gadā apdraud ne tik daudz pie varas esošie politiķi, kam jānodrošina sava pārvēlēšana (tāda situācija ir, piemēram, Itālijā) — mūsu vārda brīvību cenšas ierobežot… atsevišķi akadēmiskā sektora pārstāvji!

Profesoriem, atšķirībā no kriminogēniem politekonomiskajiem grupējumiem, diez vai var pārmest, ka viņi censtos ietekmēt situāciju savtīgu interešu vārdā. Bet no vārda brīvības viedokļa nav arī svarīgi, kāpēc tiek mēģināts uzkonstruēt mākslīgus ierobežojumus — vai tas notiek politisku, ekonomisku, akadēmisku vai tīri personisku ambīciju vārdā. Rezultāts būs līdzīgs: ja tiks ierobežota mediju brīvība, tieši tādā pašā proporcijā samazināsies arī vārda brīvība vispār. Galu galā mediji taču ir vienīgā vide, kurā mēs varam diskutēt, apspriesties un savstarpēji bagātināties — un darīt to ar visu valsti reizē!


Komentāri
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tava mājas lapa:
Ievadi šī portāla nosaukumu: