Publikas uzmanību piesaistīja ziņa par to, ka Latvija ikgadējā Pasaules Preses Brīvības indeksā, kuru katru gadu apkopo RSF, ir gada laikā nogāzusies no augstās 7. vietas (jāņem gan vērā, ka tā bija dalīta) uz daudz mazāk glaimojošo 30. vietu.

Kritums ir līdzīgi straujš kā mūsu valsts ekonomikas lejupslīde un dzīves līmeņa, kā arī iedzīvotāju skaita pazemināšanās.

Nav brīnums, ka tieši šogad notikušas tādas lietas, kas vēl pirms pāris gadiem būtu neiedomājamas: Daugavpils laikraksta Million izdevēja, sabiedriskā aktīvista un tobrīd arī pilsētas vicemēra Grigorija Ņemcova pasūtījuma slepkavība gaišā dienas laikā pašā pilsētas centrā, NRA redakcijas izdemolēšana Jaungada naktī, Ilmāra «Neo» Poikāna un Ilzes Naglas aresti, nepārtauktā žurnālistu un redaktoru vajāšana ar krimināllietu palīdzību, un kur nu vēl reklāmas ieņēmumu katastrofālais kritums.

Šis arī bija pirmais gads, kad Latvijas vietu Preses Brīvības Indeksā noteica paši žurnālisti. Pasaules Preses brīvības indekss tiek sastādīts, ne tikai apkopojot dažādus ar medijiem saistītus faktus un notikumus, bet arī veicot kvalitatīvo aptaujas pētījumu pašu žurnālistu vidū. Latvijā tika aptaujāti vairāki desmiti mediju darbinieku, rūpīgi sekojot tam, lai respondentu kopā būtu pārstāvēti gan lielie nacionālie, gan reģionālie un tematiskie mediji — sākot ar lielākajiem laikrakstiem un beidzot ar maziem specializētiem portāliņiem. Tas dod garantiju, ka pētījuma rezultāti ir reprezentatīvi un vērā ņemami, un faktiski nozīmē, ka krīzes rezultātā notikusī mediju ienākumu samazināšanās liek pašiem žurnālistiem justies nedrošākiem un apdraudētākiem. Respondentus es speciāli atlasīju tā, lai viņi pārstāvētu tikai praktiski nozarēs strādājošo žurnālistu šķiru (un nevis komunikāciju teorētiķi, mācībspēki vai visuresošie mūžīgie «mediju ekspertiņi»).

Pirms desmit gadiem Rīgas laikrakstu kopējā abonētā tirāža (neskaitot kioskos pārdotos eksemplārus un vispār neskaitot žurnālus un rajonu avīzes) sasniedza vismaz 246 387 eksemplārus. Rajonu avīžu kopējais abonentu skaits sasniedza vēl vismaz 120 tūkstošus. Šobrīd centrālās preses kopējā abonētā tirāža ir aptuveni 79 tūkstoši — tas ir, aptuveni tikpat, cik 2000. gada janvārī bija vienai pašai Latvijas Avīzei (tolaik — 72 000). No biznesa ir izstājušies vairāk laikraksti, nekā tajā palikuši — vairs neiznāk Rīgas Balss, Jaunā Avīze, Panorama Latvii, Večerņaja Riga, nedēļas avīze Zeme, bezmaksas laikraksts Rītdiena, vesela sērija jauniešiem domātu laikrakstiņu, bet Vakara Ziņas pārtaisītas par žurnālu; turklāt biznesu pametušo mediju vietā nav nācis iekšā neviens cits līdzīgas kapacitātes medijs. Arī ar portāliem ir tāpat — kā trīs spēcīgi portāli bija, tā ir palikuši, turklāt oriģinālsaturs viņiem kā nav, tā nav. Lielākoties pārspiež aģentūru ziņas vai piesūtītās preses relīzes.

Šādi fakti nenoliedzami izskatās bēdīgi uz pasaules fona, kur kvalitatīvie mediji par savu vietu tirgū, lai arī smagi cīnās, tomēr to dara nenoliedzami veiksmīgāk. Tepat blakus Igaunijā — ar viņu pusotru miljonu iedzīvotāju viņu maksas laikrakstu tirāžas ir divreiz lielākas kā pie mums.

Visi šie faktori kopā nozīmē to, ka bēdu ieleja mediju biznesā ir tik dziļa, ka tai pašlaik pat neredz reālu dibenu. Mūsu medijos strādājošie ir to novērtējuši samērā adekvāti, un varam tikai priecāties, ka Latvijas kritums Pasaules Preses Brīvības Indeksā nav vēl lielāks. Taču, ja nekas nemainīsies, tad var prognozēt — mūsu kritums nākamgad var turpināties.