Režisoram Godāram reiz jautāja, kāpēc viņš — avangardists būdams — negrib filmēt kā visi citi: saprotamus stāstus, kuros ir sākums, vidus un beigas. Godārs atteica: «Jā, es arī domāju, ka stāstos jābūt gan sākumam, gan vidam, gan beigām. Bet ne obligāti tādā secībā!»

Varenu un tukšu mutuli uzmetušajam stāstam par to, kā Dienas žurnāliste Jolkina visjēlāko britu tabloīdu garā paveda ministru Kastēnu, beidzot (īstā franču kino garā) parādījies stāsta pats sākums. Nesen viens uzņēmējs — multimiljonārs man pastāstīja šī skandāla pirmsākumus:

— Mans telefons ir reģistrēts uz firmas vārda, bet sievai — uz mana vārda, jo viņa dzīvo pa māju ar mūsu trim meitām. Uz sievas telefonu atnāk SMS no nezināma numura, domāta it kā man: «Sveix, mees toreiz tik labi teeju padzeeraam, negribi satikties?» Sieva aizsūta pretī: «Lūdzu, nosauciet savu vārdu, kas jūs esat — droši vien kļūdījāties.» Atnāk tomēr vēl viena SMS: «Nu ko tu tā, mums taču bija tik labi!» — vai kaut kā tamlīdzīgi. Es jutu, ka nav riktīgi, un pateicu sievai, lai aizsūta pretī: «Ej dirst!» Sieva tā arī izdarīja. Bet pēc tam izrādījās, ka Kastēns bija uzķēries, un — jōmaijō! Kā tam nabadziņam nepaveicās! Sūtītāja bija tā Jolkina!