Ar aptuveni divu mēnešu regularitāti publiskajā vidē un blogos izceļas diskusijas par integrācijas jautājumiem. Interesanta ir paša integrācijas jēdziena fenomenoloģija.

No latviešu puses ar «integrāciju» bieži vien tiek saprasta kaut kāda jau 20 gadus notiekoša, bet acīmredzot tak jau vēl nesasniegta darbība ar citām etniskajām grupām piederīgajiem. Divdesmit gadus esot par (formāli) vadošo nāciju, latvieši joprojām pamanās saskatīt draudus no cittautiešu puses. Patiesībā gan nav noslēpums, ka Latviju šajā laikā ir izpostījuši nevis kādas (ne?)konkrētas minoritātes vai mažoritātes pārstāvji, bet gan: Latvijas Bankas nekontrolējamie monetāristi, izdabāšana ārvalstu laupītājkapitālismam (un sekojoša vietējo uzņēmēju mērdēšana), izglītības sistēmas veiksmīgā debilizācija, politiķu progresējošais stulbums (izņemot vien dažus atsevišķus gadījumus), tirgus fundamentālistu prevalējošais viedoklis par… principā jebko… un tā tālāk. Tomēr, kad sākas diskusijas par integrāciju, uzreiz it kā «izslēdzas» mūsu zināšanas par tikko uzskaitītajām mūsu valsts/sabiedrības pazīmēm, un latviešu auditorija tiecas uz integrācijas jautājuma apskatīšanu izolēti no visām pārējām norisēm valstī, Eiropā un uz pasaules. Interesanti, kāpēc tā?

Mazākumtautību kultūru kopienu pārstāvji savukārt tikpat greizsirdīgi skatās, lai viņus «nesaintegrētu» par daudz. Proti, cittautieši automātiski baidās, ka latvieši zem «integrācijas» varbūt iecerējuši «asimilāciju», un tāpēc uz visu integrācijas procesu skatās ar aizdomām. Protams, Latvija nav PSRS, un asimilēt mēs cittautiešus nedomājam, taču viņiem vienalga drusku zemapziņā kaut kur bailīte slēpjas. Tomēr, kolīdz drusku padomā par dzīvi, abas puses uzreiz apzinās, ka īstenībā jau savstarpējās šaubas ir diezgan nepamatotas.

Es uzdrīkstēšos secināt, ka īstenībā integrācijas procesi visu laiku notiek normāli, dabiski un savu mērķi ir sasnieguši, un nav nepieciešams neko vairs īpaši forsēt vai paātrināt. Lieta tāda, ka Latvija vienmēr bijusi multietniska valsts: piemēram, pirms krustnešu iebrukuma šeit dzīvoja kurši, zemgaļi, latgaļi, sēļi un lībieši, neskaitot dažādas citas grupas. Viduslaikos pievienojās Rietumeiropas imigrantu saujiņa, vēlāk — ebreji, čigāni, krievi, zviedri utt. Par visu laiku izcilāko Rīgas mēru tiek uzskatīts Džordžs Ārmitsteds — anglis (viņa dēls Džeimss par savu naudu uzcēla Bērnu Klīnisko slimnīcu). Tabakas rūpnieks Maikapars, piemēram, bija karaīms (zināšanai — tā ir aziātu tautiņa, kas kopš Polijas — Lietuvas impērijas laikiem dzīvo Lietuvā pie Traķiem, turklāt pieder pie jūdaistiem).

Pirmās Republikas laikā mums bija latviešu, vācu, krievu, ebreju kopienas ar saviem kultūras pasākumiem, sabiedriskajām organizācijām, saviem rakstniekiem un preses izdevumiem. Šobrīd ir līdzīgi. Lai ko neteiktu nacionālisti par «divkopienu» valsti, Latvijai ir ļoti nepierasta divkopienu valsts situācija — jo Pirmās Republikas laikā bija vēl vairāk kopienas!

Integrācija ir izveidojusies kā organiski izaudzis process: nevis latviešiem uzsūcot krievus vai otrādi, bet gan abām kopienām sadarbojoties uz savstarpēji neasimilējoša, vienai otru papildinoša pamata. Ikdienā mēs bez piepūles varam kopā strādāt, mācīties, apmeklēt pasākumus, sportot, slēgt laulības latviešu un krievu starpā utt. Turklāt ir tendence, ka latvieši sev tuvus, interesantus citu kopienu pārstāvjus uztver ne tikai kā Latvijas pārstāvjus, bet arī kā etniskos latviešus. Piemēri: Kirovs Lipmans, Georgijs Pujacs, Gidons Krēmers, Vladimirs Makarovs, arī Leors «DJ Lethal» Dimants no «Limp Bizkit» — mēs jau sen uztveram viņus kā «savējos latviešus», lai arī etniskā izcelsme viņiem ir pavisam savādāka. Tāpēc es gribētu izteikt secinājumu — reālajā dzīvē integrācija jau ir notikusi!

Tomēr ir viens liels BET. Ja nu ir kāds reāls drauds mūsu sabiedriskās struktūras funkcionēšanai, kas apdraud mūsu valsts nākotni un ir uzskatāms par kaitīgu sociāli demogrāfisko grupu, tad tie ir URLAS. Nemācās, nestrādā, zog, huligānē, dzerstās un lieto narkotikas — lūk, kur īstais drauds ne tikai integrācijai, bet jebkuras etniskās kopienas pastāvēšanai!

Tāpēc visiem tiem, kas sūkstās par integrācijas nepareizo dabu un grib striktāku vai (tieši otrādi) mīkstāku integrāciju, es ieteiktu — sāciet ar to, ka integrējiet urlu. Vienalga, kur. Dieva dēļ!