Domāju, ne viens vien nozares problemātikas pazinējs zinās teikt, ka sliktas situācijas pielāpīšana ar īstermiņa PR risinājumiem, cenšoties izpatikt savai mērķauditorijai, ilgtermiņā var nest pat pretēju efektu iecerētajam. Šai tēzei šobrīd ir redzams nopietns piemērs valstiskā līmenī.

Domāju, ne viens vien nozares problemātikas pazinējs zinās teikt, ka sliktas situācijas pielāpīšana ar īstermiņa PR risinājumiem, cenšoties izpatikt savai mērķauditorijai, ilgtermiņā var nest pat pretēju efektu iecerētajam. Šai tēzei šobrīd ir redzams nopietns piemērs valstiskā līmenī.

Godmanis kā vienu no savām prioritātēm izvirzījis cīņu par uzblīdušā ierēdniecības aparāta mazināšanu, kas ir acīmredzama PR-istiska risinājuma pielietošana. Ar ierēdņu armijām daudzi cilvēki nebija apmierināti jau daudzus iepriekšējos gadus, un tagad, lai parādītu, ka kaut kas tiek darīts krīzes risinājumu meklēšanai, tiek pavēlēts mazināt valsts aparātu. Atlaidīs ne tikai visu Kastēna sekretariātu, bet arī 500 policistus, speciālistus no Vides ministrijas u.c. Bet paskatīsimies, kādas sekas tas rada?

Kā atzīmēja kolēģis Kluinis (kas tieši šobrīd, krīzes situācijā, to vien spēj kā brīnīties par ierēdņu nekompetentajām atbildēm), darbinieku skaita samazināšana valsts iestādēs dod vienīgi to iluzoro labumu, kāds saistāms ar dažu aldziņu ietaupīšanos. Ja, piemēram, no 100 iestādes darbiniekiem atlaižam 5 vai 10, no tā telpu nomas un apkures maksa, elektrības rēķini par telpu apgaismošanu, apsardzes pakalpojumi, datoru izmaksas u.c. lietas nesamazinās ne par santīmu! Toties palikušajiem darbiniekiem tiek uzlikti papildus pienākumi atlaisto vietā, un viņi, iespējams, ne vienā gadījumā vien būs spiesti strādāt virsstundas, kas attiecīgi jāapmaksā dubultā. Interesanti būs paskatīties, vai tiešām Godmaņa darbinieku samazināšānas plāns dos kādu reālu ietaupījumu.

Tālāk — situācija pēc darbinieku atlaišanas. Pirmkārt, viņi pusgadu vai gadu sēdēs uz bezdarbnieku pabalstiem un dažādiem neoficiāliem darbiņiem, jo praktiski visas ilgstošās vakances jau ir aizpildītas. Bez tam — ja tu esi bijis ierēdnis un godīgi maksājis visus nodokļus, kāpēc neizmantot likumā noteiktās sociālās garantijas? Tātad no sociālā budžeta izplūdīs arvien lielāka nauda, kas būs paredzēta bezdarbnieku pabalstiem, kurpretim situācijā, ja ierēdņi netiktu samazināti, viņi likumā noteikto daļu no saņemtās algas atmaksātu atpakaļ sociālajā budžetā. No Godmaņa PR viedokļa, bijušie ierēdņi diezin vai viņam par to teiks paldies un arī diezin vai to jebkad aizmirsīs.

Nākamais moments. Agrāk vai vēlāk (tātad ap 2009. gada beigām) pēc pabalstu izbeigšanās viņi meklēs darbu. Šobrīd daudzi uzņēmumi samazina darbības apjomus, visas ilgstošās vakances ir aizpildījušas, kas nozīmē, ka bijušie ierēdņi saasinās jau tā spiedīgo konkurenci uz darbavietām. Domāju, ka tauta varbūt arī ne vienmēr aizdomāsies, kāpēc tas tā ir sācies, bet intuitīvi nojautīs, ka bez Godmaņpapus iejaukšanās būtu bijis tomēr citādāk.

Bez tam, paraugoties uz elementāriem makroekonomiskiem principiem, mēs redzam — valsts funkcija ir piebremzēt notikumus pārkaršanas laikā un sildīt atdzišanas laikā. Valsts var savu ekonomiku sildīt, mazinot nodokļu slogu un palielinot izdevumus, tajā skaitā — pasūtot kapitālās celtniecības objektus, veidojot valsts riska kapitāla fondus un investējot vietējās ražošanas attīstībā utt., kā arī uzņemoties sociālās spriedzes mazināšanu, tajā skaitā palielinot valsts aparātos strādājošo skaitu, lai radītu jaunas darbavietas.

Un tikai nesakiet, ka viņiem nebūs, ko darīt! Lieta tāda, ka krīzes laikā pieaug sociālā un finansiālā spriedze. Samazinoties ienākumiem, palielinās nabadzīgo iedzīvotāju problēmas, tajā pašā laikā citi vairāk dzer, lieto narkotikas, un tā visa rezultātā strauji paaugstinās noziedzības līmenis. Valsts institūciju loma šādos periodos krasi paaugstinās, jo priekš tam jau valsts ir domāta, lai noturētu nevēlamas tendences rāmjos. Jau tagad ir pirmie simboliskie priekšvēstneši šai tendencei — uzskatāms piemērs ir gan brutālās juvelierveikalu apzagšanas, gan arī sīko zādzību pieaugums. Uz šāda fona nav īsti pareizi paziņot par 500 policistu samazināšanu. Kad cilvēki jutīs, ka dzīve ir nedrošāka, tauta vainos policistu trūkumu, un gan jau atcerēsies, ka Godmanis lika viņus samazināt!

Secinājums — Godmanis dara nepareizi, sava īstermiņa PR celšanai izvēloties ierēdniecības vājināšanu kā vienu no centrālajiem jautājumiem. Ne tikai tāpēc, ka mums jau ir pieredze: inflācijas slāpēšanas plāns noslāpēja nevis inflāciju, bet gan visu ekonomiku, un tāpat arī ierēdniecības vājināšanas plāns novājinās nevis valsts aparātu, bet gan valsti. Pilnīgi piekrītu, ka mūsu laikā nav vajadzīgi visādi «politikas plānošanas» un citi departamenti. Taču šos cilvēkus vajag nevis atlaist, bet gan laika gaitā apmācīt un pārcelt uz posteņiem tādās nozarēs, kurās tieši sagaidāmas vislielākās problēmas līdz 2011. gadam — tātad iekšlietas un drošība, labklājība un sociālā nodrošināšana, kā arī ekonomikas un reģionālā attīstība. Tomēr šobrīd Godmanis īstermiņa PR vārdā pauž apmēram šādas «loģikas» risinājumus: «Pavasarī, kad nāk virsū kūlas dedzināšanas, bet vasarā — meža ugunsgrēku sezona, mēs cīnīsimies ar tiem, atlaižot 10% no visiem pažarniekiem!»

Es pieļauju, ka Godmanim šis īstermiņa PR gājiens ar ierēdniecības mazināšanu atspēlēsies. Diemžēl, jo Godmanis ir un paliek viens no retajiem politiķiem, kas vienmēr saka, ko domā, kā arī nav izmantojis ilgo politisko karjeru, lai pēc tam parādītos sabiedrībā kā multimiljonārs.