Ikkatru gadu maija sākumā dažādos blogos un reizēm par nopietnās preses publikācijās tiek lauzti šķēpi par to, ka bijušie padomju armijas veterāni un viņu pēcnācēji svin svētkus 9. maijā, kamēr visi eiropieši svin kara beigas dienu iepriekš.

Mielavs, raug, tiek saukts par «latviešu nodevēju», jo gatavs uzstāties pie Uzvaras pieminekļa. Brīžiem šķiet — nu kas gan tā pat šausmīgāko mistēriju, kāpēc mēs laužam šķēpus pat par to, kur nu nekādi nav pamats konfliktam?

Ģenerālis Alfrēds Jodls parakstīja beznosacījuma padošanos Sabiedrotajiem naktī uz 7. maiju 02:41 Reimsā. Nākamajā dienā ģenerālis Vilhelms Keitels kopā ar citiem OKW pārstāvjiem armijas inženieru skolā Karlshorstā, Berlīnē, kapitulēja maršalam Žukovam. Tika paredzēts, ka karadarbība tiek izbeigta 8. maijā 23:01. Tā arī notika — un līdz ar citām Vērmahta daļām kapitulēja arī latviešu vienības Kurzemē, vienīgi atsevišķas vienības daudzviet Eiropā, negribēdamas padoties Sarkanajai Armijai, centās izlauzties līdz Rietumu okupācijas zonām.

Tad no kurienes gan mistiskā tradīcija svinēt kara beigas nevis astotajā, bet gan devītajā gadījumā? Lieta tāda, ka Krievija atrodas vairākas laika joslas uz austrumiem, un brīdī, kad mēs izbeidzām karot 8. maija 23:01, Krievijā jau bija iestājies 9. maijs — attiecīgi 03:01, 04:01 un tā tālāk pa laika zonām uz Klusā okeāna pusi.

Tā kā šo tradīciju, draugi, nosaka nevis kaut kāda «komunistu sazvērestība pret pārējo pasauli un jo īpaši — neatkarīgo Latviju», bet gan Zemes griešanās ap savu asi. Redzēsim, cik blogeri un žurnālisti to būs šogad ņēmuši vērā :)

Personīgi man daudz interesantāks šķiet šāds sabiedriskais fenomens: karš ilga sešus gadus, bet miljoniem cilvēku vēl sešdesmit gadus pēc tam turpina cepties par visu, kas noticis šo sešu gadu periodā. Kurš pateiks — kāpēc tā?