Atriebība Ventspils stilā
Publicēts 18. augustā, 2009.
Nesen pārlasīju Ulda Dreiblata grāmatu «Trīs miljoni, kas satracināja Latviju»: ļoti izsmeļoša un objektīva grāmata, kas — pie tam — ir arī lasāma, jo detalizēti pētījumi ne vienmēr tādi ir. Uz jautājumu «Kurš nozaga Latvenergo trīs miljonus?» atbilde ir redzama ļoti labi, jo notikumi ir izstāstīti ne vien hronoloģiski, bet arī to loģiskajā kopsakarībā. Bet, raugoties uz lietām ar šodienas acīm, uzkrita viens zīmīgs blakusmoments.

Tolaik, deviņdesmito otrajā pusē, Ventspils tranzītnieki bija uzņēmuši nāvīgu cīņu ar oranžo pūķi. (Raugoties ar šodienas acīm — konfliktēja pamatoti: pumpaino un strīpaino kaklasaišu cīņa, kā to pazina tolaik, būtībā bija nacionālo ražotāju un investoru cīņa pret prihvatizatoriem un valsts izpārdevējiem ārzemniekiem, un es šos vārdus lietoju ne vien tautai pierastajā, bet arī makroekonomiskajā izpratnē.) Trīs Latvenergo miljoni bija viens no labākajiem piemēriem, kā caur banālu un vienkāršu Lihtenšteinas shēmu valsts uzņēmumam tika nozagti trīs miljoni.

Atgādināšu lietas būtību: maksātnespējīgajai Bankai Baltija, kuras atliekas tolaik vadīja Deloitte&Touche pārstāvis — likvidators Deivids Berijs, piederēja prasījuma tiesības pret Latvenergo par astoņiem miljoniem latu. Latvenergo draudēja tiesāties līdz pasaules galam, lai kaut kā vismaz novilcinātu naudas atdošanu — jo kurš gan grib atdot otram naudu, pat ja pie tā otra strīpā stāv pensionāri, gribēdami atgūt savu naudu, kuru salikuši bankā? (Jā, arī mans tēvs tur pazaudēja daļu no tā, ko bija sapelnījis savos solokoncertos Amerikā un Rietumeiropā.) Bet tad šīs prasījuma tiesības nopirka kaut kāds svaigi dibināts Lihtenšteinas ofšors, kurš piedāvāja Berijam šādu darījumu: mēs Bankai Baltija dosim piecus miljonus, bet paši no Latvenergo izspiedīsim astoņus. Berijs uzreiz saprata, kas par lietu, un piedāvāja Latvenergo vadībai: priekš kam kaut kādi liekēži pa vidu, maksājiet bankai 6,7 miljonus: jums būs lētāk, savukārt man būs ko izmaksāt Laventa apkrāptajiem noguldītājiem! Bet Latvenergo ietiepās un nekādīgi nebija ar mieru maksāt Bankai Baltija 6,7 miljonus, savukārt Lihtenšteinai astoņus aizskaitīja pusstundas laikā.

Kad ventspilnieki par to uzzināja, viņiem bija skaidrs, ka oranžie par šādu kliedzošu afēru jāsoda. Drīz notika Latvijas Balzama akciju izsole — valsts privatizēja šo uzņēmumu atklātas izsoles veidā (jāsaka, mūsu valstij neraksturīgi godīgs risinājums, kurš vēl tika pielietots vairs tikai Ventspils Naftas un vēl pāris uzņēmumu privatizācijā). Latvijas Balzamu — tāpat kā lielāko daļu citu pārtikas ražotāju — bija noskatījuši oranžie un jau savā prātā izplānojuši summu, par kādu to vēlējās nosolīt. To zinot, Ventbunkers negaidīti pieteicās piedalīties izsolē, ar savu solīšanu panāca, ka akcijas sadārdzinājās tieši par trim miljoniem latu, un tad mierīgi izstājās no cīņas. Uzvarētāji grieza zobus, jo bija jāmaksā ragā, bet valsts uz šī cīkstiņa rēķina ieguva par trim miljoniem latu vairāk. Lūk, tāda atriebības paraugstunda Ventspils stilā! ;)

Jāpiebilst, ka tagad — pēc desmit gadiem — oranžie un ventspilnieki jau labu laiku ir norakuši kara cirvi un reizēm pat spēj kaut ko konstruktīvu izdarīt kopīgi. Bet abu grupējumu ideoloģiskie un ekonomiskie pamati joprojām ir tikpat radikāli pretēji kā agrāk, un abu pārstāvji turpina prātā atzīmēt dažādus noderīgus faktus, kurus vilks gaismā, ja nu atkal vecais konflikts atsāksies. Un, ja nekādi noderīgi kompromati nebūs, tādus jau vienmēr var nopirkt no tiem speciālistiem, kas specializējas uz kompromatu meklēšanu. Kaut gan pareizāk būtu sacīt — speciālistēm! :) 

Komentāri
Tavs vārds:
Tavs e-pasts:
Tava mājas lapa:
Ievadi šī portāla nosaukumu: