Zinām, zinām, par ko tauta uzskata PR speciālistus: par muldoņām un manipulatoriem, kas pelna nebūt ne mazas algas ar galvu sagrozīšanu citiem. Tomēr viena lieta ir piegludināt oficiālo vai neoficiālo versiju par kaut ko, bet pavisam cita lieta ir stumt pilnīgi nepareizu ziņu.

Ilgus gadus strādādams par žurnālistu, biju pieradis, ka nepieciešams ignorēt PR cilvēku vēstījumus. Nekādā gadījumā ne viņus pašus: viņi ļoti noder, kad redaktors uzliek rakstīt par kaut kādu tēmu, par kuru nekas nav zināms, un tad labākā metode ir aizsūtīt visiem PR kantoriem meilu — «Vai jums gadījumā nav kāds klients attiecīgajā nozarē, kam kaut kas būtu sakāms?» Kā arī uzaicinājumi uz pasākumiem, konferencēm utt. ir noderējuši vienmēr, un galu galā priekš tam jau arī PR speciālisti ir domāti. Tomēr, ja viņi tev cenšas kaut ko iestāstīt, tad…

Domāju, ka žurnālistiem ir uzaugusi diezgan bieza āda, un lielākā daļa nemaz neceļ ne ausi, ja ierauga LETĀ vai Benesī kaut kādus PR inspirētus murgus, kas nemaz nav taisnība. Jāatzīst, ka — ceturtdienas vakarā airBaltic vainas dēļ nīkstot jau septīto stundu Romas lidostā, bija dīvaini tomēr izlasīt LETĀ ziņu par to, kā viss esot kārtībā, un situācija, kurā pasažieri bija atstāti bez elementārākās informācijas, tika dēvēta par normālu pēc tam, kad Romas reisa lidmašīna nemaz netika līdz Romai, bet veica ārkārtas nosēšanos Vīnē.

Oficiālo airBaltic informāciju LETAi bija sniedzis kāds Jānis Vanags, kurš parakstījies kā «airBaltic korporatīvo komunikāciju viceprezidents». Tad nu es neizturēju un piezvanīju šim te Vanagam (jāpiezīmē, ka LETAS arhīvā viņa mobilais nebija nemaz atrodams), un mums izveidojās apmēram šāda saruna:

— Vanaga kungs, es te skatos ziņu, ka šovakar airBaltic lidmašīna veikusi piespiedu nolaišanos Vīnē, un sakarā ar to Romā nīkst citi pasažieri…

— Ņemot vērā, ka gaisa kuģim tika novērotas tehniskas novirzes no normas, kapteinis pieņēma lēmumu drošības apsvērumu dēļ nosēsties Vīnē. Drošība ir airBaltic" prioritāte! Tāpēc es pats kā bijušais pilots varu teikt, ka lēmums nosēsties Vīnē bija tālredzīgs un pareizs. Savukārt airBaltic partneri Vīnē un Romā gādā par pasažieru labsajūtu, nodrošinot maltītes un atspirdzinājumus…

— Jūs nu gan esat viens riktīgs Minhauzens! Un kā jums liekas — no kurienes es zvanu!?

Uz to Jānis Vanags (malacis, ka nesamulsa) piezīmēja, ka nevienu negribot salīdzināt ar literāriem tēliem, un interesējās, vai es tik tiešām esot žurnālists. Kad nu es ieteicu paskatīties www.nra.lv arhīvā, viņš pēc tam vēl bija zvanījis uz redakciju. Pārliecinājies, ka tiešām runā ar presi, viņš atzvanīja un turpināja apgalvot, ka Romā viss esot kārtībā, par pasažieru labsajūtu tiekot gādāts utt. Uz to varēju viņu informēt, ka mēs paši lidostā gan piedzīvojām ko citu, tāpat neviens mums nesniedza pilnīgi nekādu informāciju par to, kas noticis vai notiks. Kā zināms, šādos gadījumos tieši informācija ir pats būtiskākais, jo pasažieri jau bija paši uzzinājuši, ka lidmašīna ceļā uz Romu piedzīvojusi nopietnas tehniskas ķibeles, tāpēc daži apgalvoja, ka nekāpšot tajā pašā lidmašīnā, ja tā ieradīšoties Romā, uz ātru roku pieķimerēta Vīnē, un zvanīja uz Rīgu, lai noskaidrotu lidmašīnas reģistrācijas numuru! Galu galā viss beidzās laimīgi.

Palika pat žēl — Vanagam citu vietā nācās skaidroties ar nikniem pasažieriem, jo ne jau Vanags pieļāva tehniskās kļūdas, tā kā bijušais lidotājs varbūt pat nožēloja, ka mainījis profesiju. Tomēr, ja tā padomā, sniegt Minhauzena cienīgu informāciju ziņu aģentūrām nedrīkst ne tik!

Bez tam drusku Minhauzena stilā ir pats Vanaga amata nosaukums. Skan jau lepni — «korporatīvo komunikāciju viceprezidents», bet kurā profesiju klasifikatorā tāds varētu būt atrodams? Turklāt paši termini «prezidents» vai «viceprezidents» kopš likumdošanas maiņas jau gadiem vairs nav atrodami ne Komerclikumā, ne pat Biedrību un Nodibinājumu likumā. Juridiski sanāk — saukties par «korporatīvo komunikāciju viceprezidentu» ir tāds pat nonsenss kā, piemēram, «akciju sabiedrības arhibīskaps» vai «korporatīvais Dainu Tēvs».